Ingrīda Līviņa

(16.10.1975.)
Kopš sevi atceros, vienmēr esmu vēlējusies suni, bet vecāki, māsa un ome stiepa mājās tikai kaķus:) Kā multenītē "cimdiņš" valkāju sev līdzi striķī visādus priekšmetus, iedomājoties, ka tas ir suns. Apkampties ar lauku krancīti bija manas laimes virsotne. Visbeidzot suns ienāca arī mūsu ģimenē, kad man bija kādi 15-16 gadi. Kādu vakaru tētis ieradās mājās ar kaut kādu kustonīti padusē, "saticis" pie miskastēm. Tur pat grozījušies puikas, kas stāstīja, ka vecāki dzen viņus ārā ar visu sunīti, lai onkulītis paņem. Un onkulītis paņēma. Kustonītis izauga par large grupas suni un nodzīvoja pie mums 13 gadus. Par apmācības treniņiem neko nezināju, tāpēc sēdēt, gulēt, dot ķepu iemācīju pati. Ronis bija saprātīgs suns un, piemēram, gāja blakus bez pavadas bez visādas mācīšanas. Mācēja arī atrast pats māju, kad, nobīstoties no pērkona, skrēja prom no parka.

Pirmais pārsona rasela terjers ieradās pie mums, kad ar vīru jau dzīvojām atsevišķi. Man palaimējās, ka vīrs ir tāds pats suņu mīlis. Par suņiem joprojām neko daudz nezinājām, bet ieraudzījām džeka raselus "Amerikas smieklīgākajos video" un nolēmām, ka mums vajag tādu smieklīgo suni. Sameklēju internetā informāciju, audzētavu, aizrunāju bēbi, saņēmu bildes un visbeidzot braucām pakaļ Petrai uz Viļņu. Diemžēl, Petra izrādījās ļoti slimīga sunīte un nodzīvoja pie mums tikai 2 gadus. Pēc šīs traģēdijas nolēmām, ka tuvākajā laikā suņa mums nebūs, bet tad zvana tie paši audzētāji un piedāvā par baltu velti Agilu, kurai jau bija gandrīz 5 mēneši. Saskatījāmies un braucām pakaļ. Kā tādu bumbulīti neviens negribēja, bija mūsu sašutums!!!! Tagad saprotam, ka vārds Agila Baltais Velns attaisnojas par 100% - mājās ar savējiem balta un pūkaina, pret citiem divkājainajiem un četrkājainajiem īsts velns.

Es meklēju aktīvu nodarbošanos vienlaicīgi sev un sunim. Skriešana man nepatika, riteņbraukšana nepatika sunim. Par adžiliti pirmo reizi izdzirdēju hendleru nodarbībās, nākamajā reizē suni.lv, kur citu raseļu saimnieces par to tērzēja. Viņas arī mani uzaicināja un nu jau trenējamies kopš 2011.gada aprīļa mēneša. Vēl nav apnicis.
Adžiliti man svarīgs, jo, pirmkārt, varu izkustināt suni un sevi pēc darba dienas, otrkārt, esmu starp domubiedriem, kur mani neuzskata par slimīgi apsēstu ar suņiem, treškārt, vērot, kā mans suns kļūst paklausīgāks, saprātīgāks, interesantāks.

Adžiliti veiksmes noslēpums, manuprāt, ir kombinācija saimnieka talants un pieredze + atbilstošas suņa rakstura īpašības.