Irina Bodraja

(22.10.1984.)

Pirmais suns manā dzīvē parādījās, kad man bija 6 gadi. Viņu uz mājām atnesa mana māsa. Un mēs kopā, raudot mammas priekšā, mēģinājām viņu pierunāt, lai atļautu sunītim palikt pie mums. Kā nu mamma nepretojās, tomēr atļāva. Un mēs kopā laimīgi nodzīvojam 17 gadus. Musu sunītis bija ļoti gudrs un dzīvespriecīgs.

Ar adžiliti sāku nodarboties 2011.g. rudenī. Apmeklējot paklausības nodarbības, uzzināju, ka ir tāds sporta veids - adžiliti. Tas man ieinteresēja un kad man piedāvāja sākt nodarboties ar to, es uzreiz labprāt piekrītu.

Greisi man uzdāvināja dzimšanas dienā. Kad es atnācu majās pēc kārtējas darba dienas, tur mani gaidīja neticams pārsteigums – maziņš, gaišs kamolītis – maziņa Greisi. Es biju ļoti laimīga, ka man beidzot atkal ir suns.
Vislielāku iespaidu uz mani ir atstājusi filma “Nepabeigts stāsts” (“The Neverending Story”) ar lidojošu suni, kas ir ļoti līdzīgs Greisijai :)

Manuprāt, adžiliti veiksmes noslēpums ir ticēt sev, saviem spēkiem un, protams,uzticēties savam sunim. Kā arī nekad nenolaist ķepiņas un kustēties tikai uz priekšu!