Elīna Avotiņa

(27.09.1985)
Blēra man "iekrita rokās" pavisam nejauši. Viņa un vēl 6 citi kucēni pie manis nonāca kā vienu dienu veci plaukstas izmēra bēbji, kas atņemti īstajai mammai, lai nesabojātu viņas "šķirnīgo reputāciju". Stāsts ir reizē skumjš, priecīgs, garš un raibs, taču pirms tam man nebija ne mazākās domas iegādāties sev lielo suni. Man bija čivauva, un labākajā gadījumā biju plānojusi vēl vienu minisunīti. Taču notika savādāk, Blēra pati pie manis atnāca un palika :)

Jau no mazotnes Blēra bija īsts spridzeklītis - pirmā prasīja ēst, izgrūstīja pārējos kucēnus un izcēlās ar īpašu enerģiju. Sapratu, ka labi nebūs, un šī enerģija kaut kur jāliek, turklāt dzīvojām dzīvoklī pilsētā, kā arī man nebija ne mazākās pieredzes ar lielajām suņu šķirnēm. Raidījumā "Zelta ķepa" ieraudzīju Solvitu un Tiku, un uzzināju, ka pastāv tāds sporta veids agility. Nolēmām pamēģināt. Čivauvu toreiz atstāju mājās - ar domu, ka tas taču sports nopietniem suņiem! :D
Uz pirmo adžiliti treniņu ierados 2012.gada jūlijā.

Tā kā man jau no vārda "sacensības" vien nosvīst plaukstas, biju nolēmusi, ka ar agility nodarbosimies tikai šad un tad, un tikai sev. Taču jau pēc pirmajām sacensībām bija sajūta, ka patīk... Organisms prasa adrenalīnu, un, ja vēl gadās nopelnīt kādu kausu vai rozetīti... :) Paldies trenerēm par iedrošināšanu!

Džūlija kopā ar mani ir jau no 2010.gada. Dzimusi Holandē, rej latviski ar nelielu akcentiņu ;) Čivauvās iemīlējos nejauši, pirms tam skatījos uz viņām kā uz maziem kvekšķīšiem, kas vislabprātāk sēž uz rozā spilventiņiem rūc. Taču pirms Džūlijas man bija balta čivauva Džesika, kura ar savu uzticīgo sirdi izmainīja visus šos muļķīgos uzskatus un iemācīja mīlēt šo šķirni. Diemžēl Džesika gāja bojā nelaimes gadījumā, taču mīlestība pret čivauvām man nekad nepazudīs. Tā pie manis nonāca Džūlija. Kad Džūzu pirmo reizi atvedu uz treniņu laukumu, nevarēju iedomāties, ka tā mazā, rižā, pie zemes pieplakusī čivauvas dvēsele jau pēc pāris mēnešiem IABC 2013 Polijā spēs vinnēt pirmās vietas!!

Prieks un lepnums par saviem suņiem. Milzīga pateicība trenerei Šurai un Solvitai, jo bez jums man ir grūti noticēt saviem un savu suņu spēkiem vēl šodien. Agility ir narkotika, kas dod enerģiju dzīvot, strādāt, uzlabo veselību un padara suņus gudrus.