Zaiga Zvirbule

(26.06.1967)
Suņos esmu „iemīlējusies” kopš sevi atceros – bet bērnībā manas ilgas tika „apspiestas” – mammai suņi nepatika – nezinu kādēļ??? Nu un tādēļ šis mans sapnis tika „ iekapsulēts” uz daudziem gadiem, lai piepildītos tikai 2011.gadā, pateicoties laimīgai notikumu sakritībai, kas mani un manu ģimeni noveda pie Elizabetes – Bernes ganu suņu meitenes. Tā kā Ližuks ir mūsu pirmais suns, tad mācījāmies un mācamies vēl joprojām visi kopā – gan ikdienas gudrības, gan sportiskās iemaņas.

Ar adžiliti sākām nodarboties 2012.gada novembrī – vērojot Elizabeti ikdienā, īpašs likās tas, ka viņai neviens baļķis pār upi, nekādi šķēršļi nelikās kā apgrūtinājums, bet tieši otrādi – sagādāja prieku. Iepazīstoties ar dažādiem suņu sporta veidiem mēs „nonācām” līdz adžiliti un tieši klubā AFA, kur tikām laipni pieņemtas un, neraugoties un pilnīgu nezināšanu šajā jomā – tikām pacietīgi trenētas. Nu jā – jo vairāk darbojies, jo vairāk viss, kas saistās ar adžiliti, iepatīkas.
Kopš mūsu dzīvē ienākusi Elizabete, interese par suņiem, to apmācību, uzturēšanu, psiholoģiju un daudziem citiem jautājumiem ir augusi zināmā progresijā :), līdz ar to arī tiek meklēta noderīga informācija gan globālā tīmekļa resursos (pateicoties kuriem arī atradu klubu AFA), gan ar lielu interesi „ķerti” populārzinātniskie raidījumi par sunčiem. Ļoti uzrunāja ASV autora Viljamsa Brūssa Kamerona grāmata „Suņa dzīves jēga” – iesaku izlasīt visiem!

Kopš sākām nodarboties ar adžiliti - šo fascinējošo sporta veidu – mūsu savstarpējais kontakts ar Elizabeti ir ļoti nostiprinājies. Šis sports ir gan treniņš, gan rotaļa, gan paklausības iemaņu attīstība vienlaikus. Palīdz abpusējai komunikācijai, ka arī veicina izpratni par suņa ķermeņa valodu, psiholoģiju kā arī uzlabo gan suņa, gan saimnieka fizisko formu – jebkurā gadījumā – adžiliti – tas tiešām ir super sports!