Inuta Prāve

(04.02.1989.)

Kopš sevi atceros, man vienmēr ir patikuši dzīvnieki, bet suņi bijuši vismīļākie. Pirmais manas ģimenes suns tika iegādāts, kad man bija tikai 4 gadi - dobermanis. Šis suns bija mans labākais draugs, laikam abi bijām vienā saprašanas līmenī. Brālis, kurš ir 6 gadus vecāks par mani, ar šo suni nesapratās - sunim laikam bija grūti saprast, vai šis ģimenes loceklis ir rotaļu biedrs vai pieaugušais, tādēļ abu starpā bieži vien bija konflikti. Bet mūsu starpā bija draudzīgi tuvas attiecības, atceros, ka pat ņēmu viņu savā gultā.

Kad man bija 18 gadu, ļoti gribēju mazu sunīti mājās, taču mamma neatbalstīja šo lēmumu. Tad nu es pati internetā atradu sludinājumu, ka Saldū tirgo čihuahua krustojumu un devos tam pakaļ. Protams, šis nebija ļoti tuvs radniecībā ar klēpju suņiem - pieaudzis tas svēra 15 kg. Arī raksturs nebija īpaši jauks. Tādēļ kamēr biju ceļojumā ar draugiem, mamma aizveda suni uz laukiem. Atgriežoties es biju nepatīkami pārsteigta par šo situāciju, un ņēmu viņu atpakaļ uz dzīvokli, bet ar laiku sapratu, ka laukos viņš jau bija pieradis un tur dzīve viņam būs labāka.

Vēlāk vecāki iegādājās 2 suņu meitenes - vidusāzijas aitu suni un vācu aitu suņu mammas ārlaulības bērnu. Šie suņi bija paredzēti kā sargi dzīvesvietai ārpus Rīgas, kur bija plānots tuvākajā laikā pārvākties. Vecāki pārvācās uz māju pēc 3 mēnešiem. Pa šo laiku ļoti bijām saraduši ar dzīvnieku esamību mājās, un to pietrūka. Ķīpsalas Lieldienu izstādē ar draugu iepazinām vēl līdz šim svešu šuņu sķirni - pundurpinčers. Šie suņi mums ļoti iepatikās. Ieguvām informāciju par šīs šķirnes īpatnībām un sapratām, ka šis suns mums būtu piemērots. Tā mēs iegādājāmies iespējams labāko suni pasaulē - Diksiju.

Pirmo reizi par adžiliti kā sporta veidu uzzināju, kad biju komandējumā ārpus Rīgas. Skatījos Animal Planet raidījumu par suņiem un ieraudzīju, kā tie tiek trenēt. Uzreiz iedomājos, ka šis sporta veids būtu ļoti piemērots Diksijai, jo viņa ir apķērīga un viņai patīk mācīties. Vēlāk par iespēju nodarboties ar adžiliti Rīgā uzzināju no Diksijas potenciālā kavaliera saimnieces. Tā kā manam darbam piemīt sezonalitāte un periodā no janvāra līdz aprīļa beigām ir ļoti daudz jāstrādā gan vakaros, gan brīvdienās, palika žēl suni, kam netika pievērsts pietiekami daudz uzmanības. Atcerējos, par adžiliti un internetā sameklēju kontaktus. Tā nu Diksija kļuva par pirmo īsspalvaino suni, kas sācis trenēties ziemā 2013.gada 03.februārī.

Man ļoti patīk filmas par suņiem - vienas no labākajām ir "Pamesti sniegos" un multfilma "Bolto".

Adžiliti veiksmes noslēpums iekļauj vairākus faktorus:
- Suns tiek skolots rotaļīgā vidē;
- Tā ir fiziska slodze gan suņiem, gan saimniekiem;
- Tas ir interesanti gan suņiem, gan saimniekiem;
- Manuprāt, labākais veids kā stiprināt savstarpējo saikni un uzticību.