Arta Veisa

(14.09.1982.)
Pirmais suns Enzo mūsu mājās ienāca 2005.gada novembra beigās. Vienkārši ļoti sagribējās suni - skotu terjeru. Dzīvojām tolaik lielā šaurībā, bet kaut kāds neprāts tomēr lika braukt pēc suņa. Samaksu par tolaik nepieciešamo malku apkurei, atstājot vēlākam laikam. Jau tad bija doma par to, kā suni nodarbināt. Dzirdēju par adžiliti Ķengragā, bet tas man galīgi nebija pa rokai.

Gāja laiks un Enzo kļuva par tēti maziem suņa bērniem, no kuriem viens brašulis kļuva par mūsu jauno ģimenes locekli - Dako.

Arī ar Dako intereses pēc domāju paskatīties, kur varētu nodarboties ar adžiliti. Nu nekas nebija mainījies. Vienīgā informācija - Ķengragā... līdz brīdim, kamēr forumā suni.lv parādījās, ka ir sunīši, kas apmeklē adžiliti nodarbības Mežciemā. Ilgi netūļājos un ar Dako steidzām uz pirmo treniņu. Sākumā gāju ar Dako, kamēr sapratu, ka Enzo taču vēl ir spēka gados un arī var trenēties. Tā mēs kopš 2010. gada jūlija visi kopā trenējamies.

Ticība padara lietas iespējamas, bet ne vieglas.